Kaislīgā eposa turpinājums notikumu negaidīts pavērsiens!
2021-05-27
Alfonss Piekāsts- Podkāsts
Apziņa atgriezās lēnām un ar pārtraukumiem... Kur tad es esmu? Tāda kā ateja, tāds kā pods un uz tā esmu es. Sēžu, tāds labi nokārtojies pa lielam, taču frakas ļipas ir palikušas podā. Mutē kāmīša būra garša un galvā sit dzenis. Laikam jau par daudz kafijas ruma bija bijis. Nometu no sevis piesmieto fraku un devos uz apartamentiem. Pie plītes stāvēja kaila jeb plika sieviete un kaut ko makarēja katlā. Kā pēkšņs zibsnis nāca atmiņa par to sievieti vārdā Visbulīte kafejnīcā un par turpmākajām kustībām iekšā ārā no šīs sievietes. Tu būsi mana kuce! es apņēmīgi paziņoju, blenzdams uz savu jeņķeli, vai tas reaģēs ar. Nekā nebija, palika vien uz pus-seši. Jā, būšu kuce- piekrita kailā sieviete. Tad es ievēroju, ka šī stampā tupeņus ar to pašu stampiņu, ko šamā izmantoja vaginālajiem priekiem. Bet man vajag kādu duci orgasmu vismaz, šī turpināja un mans krāns ziņķārojās- tas saslējās. Laps ir, tikai pasaukšu palīgā ombucementu dr. Veperi , viņš tepat aiz sienas mīt. Jo nestāv manos spēkos apmierināt tik daudz reižu. To izteicis, devos pie ombuča, kuru sastapu kādas notetovētas sievietes kājstarpē veicot ritmiskas iekšā-ārā kustības. Pēc īsas vārdu pārmaiņas nolēmām kopoties visi kopā un šī mērķa sasniegšanai devāmies atpakaļ uz manu ceturtdaļūķi. Promiedamas neaizmirsu no galda noraut un paķert līdz iesāktu vērmeļu degvīna stopu. Tad nu gan dieniņa izdevusies- nourkšēju, ieraudams no kakliņa vērmeli. Taču bija jau nakte un pie debesīm spīedēja pilns siera mēnesis. Tas seksam ir vislabākais, jo labi un ilgi stāv gan mēnesis, gan mans jeņķelis. Kad ieradāmies pie manis, Visbulīte atkal jo nikni pašpamierinājās ar visu, kas nonāca nagos, arī ar manu jauno smārtfonu un augļu vāzi. To visu mēs viņai konfiscējām un klupām virsū, iekārtojoties pēc iespējas ērtāk. Tad nu attapos ar degunu Jeļizavetas- tā bija ombuča draudzene, tūplī un ar savu jeņķeli iebāztu kaut kādā citā tūplī. Atklājās kļūme- tā bija dr. Vepera dirsa, bet viņš neprotestēja un es nobeidzu tajā...tikko to biju veicis, kā to manu jeņķeli ierija Visbulīte un sāka žagodamās laizīt uz nebēdu. Un uz mutes man uzsēdās Jeļizaveta, paģērēdama tapt alaizītai uz visiem simts. Bija jau diezgan neērti, jo viņas caurumā jau atradās Dr. Vepera dzimuloceklis, tā ka man sanāca laizīt abu veidu ģenitālijas. Bet Visbulīte pa to laiku lēkāja apkārt un mēgināja sev ānusā iestēllēt lietussragu...Prieki pieauga ģeometriskā progresijā, visi aiz sajūsmas brēca un aurēja, vērmeļu degvīna butele tika laista apkārt, kad pēkšņi pamanīju, ka mēs esam jau pieci, vairs ne četri. Bet par to nākošajā turpinājumā, jo jāiet atliet....
Komentāri