Vaids
2025-10-16
JurOl
Kad Andris pirmo reizi dzirdēja sievu vaidam viņa vārdu, viņa jau bija aizmigusi. Istabā bija kluss, tikai tāla lietus šalkoņa pret logiem un sienas pulksteņa tikšķēšana. Viņi bija devušies gulēt pirms vairākām stundām – atsevišķi vienas un tās pašas divguļamās gultas pusēs, kā vienmēr. Divi pieklājīgi svešinieki, kurus saista laulība un cerības. Viņš bija pieradis pie klusuma. Viņa gandrīz nerunāja, ja vien ar viņu nerunāja. Maigs "Labrīt", maigs "Vai tu ēdi?" Nekas vairāk kā virspusēja laipnība. Viņš to cienīja, pat ja tas viņu lēnām padarīja traku. Bet šovakar klusums pārtrūka. Viņš pakustējās zem segas, pusmiegā, kad to dzirdēja: "Andr..." Viņa vārds, maigs un elpojošs, it kā tas tiktu izrauts no viņas rokām. Viņa acis strauji atvērās. Viņa gulēja ar muguru pret viņu, saritinājusies zem segas. Kamēr viņš vēroja – tik tikko elpojot –, viņa vēlreiz klusi iekaucās, viņas augšstilbi spiedās kopā. "Lūdzu..." viņa nočukstēja tik klusi, ka viņš to gandrīz nepamanīja. Viņš sastinga. Viņa dzimumloceklis acumirklī sakustējās, sabiezējot zem palagiem, karstumam laizot viņa mugurkaulu. Vai viņa sapņoja par viņu? Nē. Nevarēja būt. Izņemot to — tur tas atkal bija. Viņa vārds, savijies klusā vaidā, viņas elpa raustījās, it kā viņa būtu tuvu kaut kam. Viņš aizvēra acis, žoklis sakosts. Viņai nebija ne jausmas, ko viņa ar viņu dara. Nākamajā dienā viņa bija tāda pati kā parasti. Klusa. Mīļa. Uzvedās tā, it kā nebūtu čukstējusi viņa vārdu kā lūgšanu tumsā. Andris nespēja to vairs nedzirdēt. Viņš pieķēra sevi brokastu laikā skatoties uz viņas muti, sekojot līdzi katrai viņas izdotajai skaņai. Viņš gribēja izvilkt no viņas vārdus, likt viņai vēlreiz pateikt viņa vārdu – šoreiz nomodā. Līdz vakaram viņam bija gana. Viņa gatavojās gulēt, kad viņš ierunājās. "Vai varu tev kaut ko pajautāt?" Viņas galva pagriezās, pārsteigta. "Protams." "Tu vakar vakarā teici manu vārdu." Viņa pamirkšķināja, rokas apstājoties kustības vidū, kamēr viņa ķemmēja matus. "Es to izdarīju?" "Miegā. Tu to vaidēji." Viņa pagriezās pret viņu, krāsa no viņas sejas pazuda, tad atgriezās ar spēcīgu sārtumu. "Es... es negribēju..." Viņš piegāja tuvāk, viņa skatiens pievērsts viņas skatienam. "Ko tu negribēji, Linda? Teikt manu vārdu miegā?" Viņai aizrāvās elpa, krūtis strauji cēlās un krita. "Es nezinu, par ko tu runā. Man droši vien bija sapnis." Viņš iesmējās, klusi ņurdot, viņai pār muguru pārskrēja drebuļi. "Tu nesaproti? Tad ļauj man tev atgādināt." Viņš pastiepās, ar pirkstiem pārvelkot viņas žokļa līniju, paceļot viņas galvu, lai satiktos ar viņa skatienu. "Tu nočukstēji manu vārdu, Linda. Tu vaidēji, it kā būtu kaut kā, kaut kā intensīva, vidū, un tev nebūtu ne jausmas, ko tu ar mani dari." "Tu daudz nerunā," viņš nomurmināja. "Bet, kad tu runā..." Viņa pirksti pieskārās viņas lūpām... "Tas mani padara traku." Viņa paskatījās uz viņu ar platām acīm, lūpas pavērtas. "Saki to vēlreiz," viņš nočukstēja. "Manu vārdu." Viņai aizrāvās elpa. "Andri..." Viņš klusi nostenēja, acīm kļūstot tumšākām. "Tieši tā." Viņš viņu beidzot noskūpstīja, viņa lūpas alkpilni piesavinājās viņas lūpas. Vēlme bija pieaugusi kopš iepriekšējās nakts. Viņa roka slīdēja pār viņas ķermeni, izsekojot līnijām, kuras viņš bija ilgojies izpētīt. Viņa bija maiga un silta, viņas āda zem viņa pieskāriena kā zīds. Viņa rokas pieskārās viņas viduklim, pievelkot sievu tuvāk, viņa ķermenis piespiedās pie viņas ķermeņa. Sieviete izkusa viņā, viņas rokas sniedzās augšup, lai iepītos viņa matos. Viņš pārtrauca skūpstu, viņa lūpas slīdēja lejup pa viņas kaklu, viņa zobi kņudināja viņas ādu. Viņa ievilka elpu un galva atgāzās atpakaļ, atsedzot vēl vairāk kakla. Viņš izmantoja šo iespēju, ar lūpām un mēli izpētot katru viņas centimetru. Sajutis iekāres uzplūdu, viņš aiznesa sievu uz gultu, viņas ķermenis bija ļengans viņa rokās um acis smagas no vēlmes. Viņš maigi noguldīja viņu uz matrača, ar acīm apbrīnojot viņas skaistumu. Naktskrekls bija vienkāršs kokvilnas audums, bet tas maz spēja noslēpt viņas krūšu līnijas vai gurnu maigos izliekumus. Viņa rokas pavilka naktskreklu uz augšu. Viņa pacēla gurnus, ļaujot viņam novilkt apģērba gabalu, atstājot sevi kailu un neaizsargātu viņa priekšā. Viņš uz brīdi apbrīnoja viņas skatu, viņa acis klejoja pār viņas ķermeni. Viņa bija vīzija, viņas āda sakarsusi, acis tumšas no iekāres. Viņa skatiens alkatīgi klejoja pār viņas ķermeni, bet tieši pie viņas lūpām viņš atgriezās atkal un atkal. Tās bija pilnas un aicinošas, maigi rozā, kas lūdza tikt noskūpstītas. Viņš pieliecās, lūpas satvēra sievas lūpas dedzinošā skūpstā. Viņa klusi nostenēja, pievelkot viņu tuvāk. Viņš padziļināja skūpstu, mēle izpētīja viņas muti, izgaršoja viņu, piesavinājās viņu. Viņš pārtrauca skūpstu, un atkal lūpas slīdēja lejup pa viņas kaklu. "Tu esi skaista," viņš nočukstēja, viņa balss bija aizkustināta no emocijām. Viņa rokas apņēma viņas krūtis. Tās bija perfektas, viņas krūšu gali cieti un jutīgi zem viņa pieskāriena. Pieliecoties, viņa mute satvēra vienu no viņas krūšu galiem. Viņa iekliedzās, rokas satvēra viņa galvu, kamēr alkanā mute sūkāja un laizīja, sniedzot saldmi, kas ielija viņas ķermenī, viņa rokas izpētīja katru līkni, katru līniju. Viņš juta viņas sirdsdarbību strauju, elpu, kas nāca ar īsiem, ātriem vilcieniem. Viņa klusi vaidēja un mugura izliecās no pieskārieniem. Viņš nolaidās zemāk, lūpas slidinot lejup pa viņas vēderu, kamēr rokas virzījās uz viņas augšstilbiem. Viņš pavēra viņas kājas un viņa pirksti pārvietojās pa viņas augšstilbu iekšpuses mīksto ādu. Viņa nodrebēja zem viņa pieskāriena, aizvērtām acīm ļaudamās sajūtām, kas sūtīja zibeņus pa visu ķermeni. Viņš skūpstīja viņas iekšējos augšstilbus, rokas virzījās uz viņas gurniem, pievelkot viņu tuvāk. Viņa vaidēja, viņas ķermenis sekoja viņa pieskārienā. Viņa galva ieslīdēja dziļāk starp viņas kājām, pirksti bužināja maigos matiņus uz kaunuma uzkalna un mēle atrada viņas mitro spraudziņu. Viņa iekliedzās, sievietes rokas sagrāba viņa matus un viņas gurni piespiedās pie viņa sejas. Viņš laizīja un sūkāja, sniedzot svēlainus viļņus, kuru karstums izplatījās pa visu ķermeni, kurš bija uzvilcies baudas priekšnojautās. Pēkšņi viņš ieslidināja vienu pirkstu, tad divus. Viņa bija slapja un viņas ķermenis bija gatavs viņam. Viņa pirksts turpināja strādāt kājstarpē, kamēr viņš atvilka muti no viņas klitora. "Tu esi bijusi tik klusa nedēļām ilgi," viņš teica ar zemu, raupju balsi. "Un visu šo laiku tu sapņoji par mani? Vai pieskāries sev, kad es neskatījos?" Viņa šņukstēja, purinot galvu, bet viņas gurni ieliecās viņa rokas virzienā. "Nemelo." "Es... es domāju par tevi," viņa atzinās, elsdama. "Es gribēju... kopš kāzām... es vienkārši nezināju, vai tu..." Viņš pārtrauca viņu ar skūpstu, pirkstiem joprojām spēlējoties viņā. "Es gribēju tevi jau no brīža, kad ieraudzīju tevi nākam pa eju." Viņa skaļi nostenēja, viņas ķermenis raustījās zem viņa pieskāriena. Viņš juta, kā viņa tuvojas, kā viņas ķermenis saspringst, kā viņas elpa nāk īsos elsojumos. Viņš kustināja pirkstus ātrāk, mēle spēcīgāk un slidīgāk glaudīja viņas klitoru. Viņa iekliedzās, viņas ķermenis konvulsīvi raustījās, tuvojoties, viņas slapjumam pārklājot viņa pirkstus. Viņa cietais dzimumloceklis beidzot ieslīdēja viņas mitrajās lūpās, un viņa skaļi nostenēja, gurniem nedaudz sakustoties. Viņš sāka lēnā, bet vienmērīgā ritmā, saskaņojoties ar viņas ritmu, bet nepagāja ilgs laiks, kad viņam vajadzēja vairāk. Katra skaņa viņu darīja traku, liekot kustēties ātrāk, spēcīgāk. Viņš juta, kā viņa sniedzas, kā viņas ķermenis saspringst ap viņu, un tas bija viss, ko viņš spēja darīt, lai valdītos. Viņš kustināja gurnus ātrāk, elpa nāca saraustītās elsās, ķermenis bija slapjš no sviedriem. Viņa atkal iekunkstējās, viņas pirksti iecirtās viņa mugurā, nagiem atstājot sarkanas pēdas uz viņa ādas. Viņam tas patika, patika, kā viņa uz viņu reaģēja, patika, kā viņas ķermenis piekļāvās. "Andri—Andri, lūdzu, es—ak dievs—" Viņš kustējās ātrāk, spēcīgāk. Viņa bija tik cieša, tik slapja, tik perfekta. Viņš juta, kā viņa tuvojas, kā viņas ķermenis saspringst, kā viņas elpa nāca īsās, asās elsās. Viņu ķermeņu saskriešanās skaņa piepildīja istabu, atbalsojoties no sienām. Viņas vaidi bija kā mūzika viņa ausīm, baudas simfonija, kas viņu padarīja mežonīgu. Viņš juta, kā viņa savelkas ap viņu, kā viņas ķermenis savelkas, tuvojoties pēdējai robežai. "Eksplodē, Linda," viņš norūca, grūžot spēcīgāk. "Ļauj man sajust, kā tu beidz uz visa mana locekļa." Viņš pieliecās, satverot viņas lūpas dedzinošā skūpstā, kamēr viņa dzimumloceklis glāstīja viņas iekšieni. Viņa vaidēja viņam mutē. Viņas acis aizvērās, kad viņa padevās sajūtām: ķermenis saspringa, un tad viņa atkal un atkal sauca viņa vārdu, viņas balss aizsmaka no baudas. Viņš juta viņas atbrīvošanos, karstu un mitru, pulsējošu ap viņu savā orgasmā. Viņš neapstājās, kad viņa sasniedza orgasmu, bet gan turpināja vēl spēcīgāk, kamēr viņš pats veidoja savu atbrīvošanos. Viņš gribēja sajust viņu atkal beidzam, gribēja dzirdēt viņu vēlreiz kliedzam viņa vārdu. "Pabeidz vēlreiz!" viņš norūca, viņa balss bija aizsmakusi no vēlmes. Viņa vaidēja, viņas ķermenis joprojām trīcēja no pirmā orgasma. Bet viņš varēja just, kā viņa atkal gatavojas, viņas ķermenis reaģē uz viņa komandām. "Andri," viņa vaidēja, viņas pirksti iecirtās viņa mugurā. "Lūdzu—" Viņš kustējās vēl spēcīgāk, viņa ķermenis ietriecās viņas ķermenī. "Pabeidz, Linda. Saki manu vārdu." Viņa iekliedzās, viņas ķermenis konvulsīvi raustījās, kad viņa atkal pārvēlās baudas robežai. Viņš juta viņas atbrīvošanos, juta, kā viņa ciešāk ap viņu savilkās, izjūtot kārtējā orgasma ekstāzi. Tas bija par daudz. Viņš vairs nespēja valdīties. Viņš nostenēja, viņa ķermenis saspringa, ienākot viņā, viņa ķermenis drebēja no atbrīvošanās spēka. Viņa ievilka elpu, viņas ķermenis cieši apņēma viņu, izsūcot katru pēdējo pilienu. Viņš sabruka viņai virsū, elpai plūstot saraustītā veidā, sirdij dauzoties krūtīs. Viņa apvija rokas ap viņu, turot viņu cieši klāt, viņas ķermenis joprojām trīcēja no orgasma atblāzmām. Viņš novēlās no viņas, paraujot viņu sev līdzi, lai viņa gulētu viņam virsū un galva atbalstītos uz viņa krūtīm. Viņš varēja just, kā viņas sirds pukst sinhroni ar viņa sirdi, kamēr viņu elpošana lēnām atgriezās normālā stāvoklī. Pēc tam viņa elsdama gulēja uz viņa krūtīm, pietvīkusi un apdullusi. Viņš pārlaida pirkstus cauri viņas matiem, mīkstajām šķipsnām slīdot cauri viņa pirkstiem kā zīds. "Tu tiešām nezini, ko tava balss ar mani dara," viņš nomurmināja, viņa balss bija zema un aizsmakusi. Viņa kautrīgi iesmējās, viņas vaigi piesarka tumšākā sarkanā krāsā. "Tā ir tikai... mana balss," viņa atbildēja, viņas elpa joprojām bija īsa. Viņš maigi pielieca viņas zodu, ar īkšķi pārbraucot pāri viņas apakšlūpai. "Nē. Tā ir tava. Saki manu vārdu vēl vienu reizi." Viņa pieliecās tuvāk, viņas lūpas pieskārās viņa ausij. "Andri..." Viņa dzimumloceklis raustījās pret viņas augšstilbu, skaidra atbilde uz viņas balsi. Viņš juta vēlmes uzplūdu, viņa ķermenis jau bija gatavs vēl vairāk. "Sasodīts," viņš nočukstēja, viņa balss bija pilna ar vēlmi. "Vēlreiz?" Viņa nerātni pasmaidīja, viņas acis mirdzēja, berzējot savu kailo starpeni pret viņa cieterekciju. "Noteikti," viņa piekrita, viņas balss tik tikko pārspēja čukstu.
Komentāri