Pļavas burvība
2024-05-26
Jānis
Karstā vasaras diena bija piepildīta ar ziedu smaržu un vieglu vēja pūsmu, kas viegli šalkoja cauri augstajai zālei. Anna un Jānis bija aizbēguši no pilsētas kņadas uz attālu pļavu, kur neviens viņus netraucēja. Viņi devās rokās sadevušies, smiekliem skanot kā viegla mūzika pa plašumiem. Pļava bija apburoša - ziedi visās varavīksnes krāsās, putni dziedāja, un saule sildīja viņu ādu. Anna apstājās un pacēla skatu uz Jāni. Viņas acīs dega kaisles dzirksts, un viņa uzsmaidīja ar noslēpumainu smaidu. “Šeit ir tik skaisti,” Anna čukstēja, ar pirkstiem viegli pieskaroties Jāņa krūtīm. Jānis atbildēja ar maigumu savās acīs. “Jā, un tas ir tikai sākums,” viņš teica, viegli noskūpstot viņas pieri. Viņi lēnām iegāja dziļāk pļavā, līdz atrada ideālu vietu - noslēgtu, kur augstie ziedi veidoja aizsegu no apkārtējās pasaules. Jānis izklāja segu, un viņi apsēdās, apjūsmojot dabas skaistumu. Annas roka atrada ceļu uz Jāņa kaklu, un viņa pievilka viņu tuvāk sev. Viņu lūpas satikās lēni, sākumā maigi, tad arvien kaislīgāk. Saules stari spēlēja viņu ādā, radot siltuma un mīļuma sajūtu. Jānis izlaida pirkstus caur Annas matiem, viegli glāstot viņas galvas aizmuguri. Viņa lūpas ceļoja uz leju pa viņas kaklu, katrs skūpsts kā solījums vairāk. Annas elpa kļuva straujāka, un viņa atmeta galvu atpakaļ, ļaujoties sajūtām. Viņas rokas apvijās ap Jāņa pleciem, un viņa sajuta viņa sirds sitienus pret savu krūtīm. Viņu ķermeņi saplūda vienā kustībā, it kā dejoja ritmiskā dejā, ko radīja daba ap viņiem. Jāņa rokas viegli virzījās pa Annas muguru, līdz viņš aizsniedzās pēc viņas kleitas rāvējslēdzēja. Viņa kleita lēnām slīdēja lejup, atklājot viņas maigās līknes saules staru gaismā. Anna aizvēra acis, ļaujot sajūtām pārņemt viņu pilnībā. Viņa juta Jāņa pirkstu galus, kas viegli pieskārās viņas ādai, radot maigus drebuļus visā ķermenī. Viņi pavadīja stundas, izbaudot viens otra tuvumu un pļavas burvību. Katrā pieskārienā, katrā skūpstā viņi atrada jaunu pasauli, kurā valdīja tikai viņi divi. Kad saule sāka rietēt, viņi gulēja blakus, apsegiem apsegtajiem ziediem, jūtot pilnīgu mieru un piepildījumu. Anna paskatījās uz Jāni un smaidīja. "Es nekad neaizmirsīšu šo dienu," viņa teica. Jānis pievilka viņu tuvāk un noskūpstīja viņas pieri. "Ne es," viņš čukstēja, sajūtot dziļu saikni, ko viņi bija atraduši šajā noslēgtajā pļavā.
Komentāri