Sanatorija
2020-06-16
Penelope
Tas bija toreiz...gandrīz jau uzrakstīju banālo rindu no dziesmas - tas bija toreiz, kad tavas acis vēl spēja mani valdzināt...Patiesībā tas bija toreiz, kad rubļus vēl nebija nomainījuši repšiki. Par latiem vēl neviens nesapņoja. Gorbačovs jau bija pie varas, bet PSRS sabrukumu neviens pat drosmīgākajos sapņos nespēja iztēloties. Biju tipiska 30 gadīga padomju sieviete. Laulības uzreiz pēc vidusskolas, divi bērneļi viens pēc otra, drusku liekā svara ar katru gadu klāt. Darbs sieviešu kolektīvā, rindas veikalos un vīrs dzērājs. Nu, varbūt ne gluži plencis, bet desmitajā laulības dzīves gadā viņš vairāk laika pavadīja pie televizora ar laus pudeli un cigareti, nekā gultā ar mani. Sekss reizi mēnesī - uzkāpt/noelsties/nokāpt/aizmigt. Par orgasmu biju tikai lasījusi gudrās grāmatās un nespēju pat īsti iztēloties, kā tas varētu būt... Darbā katru pavasari dalīja dažas 'ceļazīmes' uz 'Cīrulīšiem'. Bija tāda sanatorija netālu no Cēsīm. No dažām kolēģēm biju dzirdējusi tādus aprautus komentārus par piedzīvojumiem šajā veselības aprūpes iestādē. Zināju, ka daža mūsu kolektīva draiskule pēc tam ir vai nu abortu taisījusi, vai dzemdējusi...Īsāk sakot, vieta ar 'reputāciju'. Biju pārsteigta, kad uzzināju, ka šogad tieši manai nodaļai ir iedalītes divas vietas uz nedēļu 'Cīrulīšos'. Vēl pārsteigtāka biju, kad izrādījās, ka citu gribētāju nav un vienu piedāvāja man, bet otru Anitai - par mani dažus gadus vecākai salmu atraitnei, kuras vīrs pirms pāris gadiem bija kaut kur aizbraucis komandējumā un atgriezies tā arī nebija. Vispār jau tur bija forši - baroja četras reizes dienā, baseins, visādas procedūras. Vakaros kino vai diskotēka klubā. Bārs gan, kā jau Gorbačova laikā, gluži kā izslaucīts. Sulas, minerālūdeņi, kaut kāds vieglais vīns un šampanietis par dārgu naudu. Jau pirmajā vakarā, kad sēdējām bārā un sūcām ķiršu sulu, mums piesēdās divi 'nacionālie kadri', t.i. vietējie ērzeļi tā ap gadiem 25. Nu, ar akadēmiķiem jau tādus nesajauksi, bet gluži ar cietumnieku tetovējumiem jau arī nebija. Un divām pēc uzmanības izslāpušām daiļavām jau neko daudz vairāk nevajadzēja. Viens no viņiem rādīja jakas kabatā esošo liķiera pudeli un teica, ka labprāt mūs pacienātu, bet te jau nedrīkstot līdzatnestu mantu lietot. Varbūt pie mums? Tā kā mums ar Anitu bija divvietīga istabiņa, tad saņēmām dūšu un uzaicinājām 'kadrus' pie sevis. Sēdējām, sūcām liķieri, pļāpājām visādus niekus. Tad puiši gāja uzpīpot, bet Anita tādā saspringtā balsī man saka, ka tas garākais esot baigi foršais un viņai nenormāli griboties sagrēkot šovakar...vai es varot kā draudzene izpalīdzēt. Es tā uzreiz nesapratu, ko tieši es varētu palīdzēt...Nu, uz stundiņu iziet pastaigāties...atstāt viņu šovakar vienu ar to garo...Rīt viņa varētu to pašu izpalīdzēt man... Kad nu es tāda apjukusi vilcinājos ar atbildi, viņa sāka lūgties, lai tak saprotot viņu un pažēlojot...visām jau neesot vīri mājās kā man...un tas džeks tik foršs... Kas man cits atlika - nomurmināju savu piekrišanu un cēlos. Garais foršais atgriezās pie Anitas istabā. Otrs tips kaut kur aizgāja un vairs neparādījās. Krietnu stundu nostaigājusi pa parku un krietni nosalusi, gāju atpakaļ. Klaudzinājos pie istabas durvīm, tās bija aizslēgtas. Pēc laba brīža tās atvērā izspūrusi, sasārtusi Anita. No vannasistabas bija dzirdams, ka tur kāds ir. Gulta savandīta, istabā smaržoja pēc vīrieša. Tur jau arī viņas kavalieris nāca no labierīcībām, kur laikam bija steigšus ģērbies. Un tad notika pilnīgi negaidītais - viņš man pienāca klāt no aizmugures, uzlika rokas uz gurniem un teica: - Anita, Tev ir dikti smuka draudzene! Nezinu, kas man tajā brīdī notika, bet es nespēju nedz ko teikt, nedz atgrūst viņa rokas no sevis. Rokas, kuras jau slīdēja par maniem gurniem uz leju. Lai pēc mirkļa paslīdētu zem kleitas. Anita, man piemiegusi ar aci, mirklī izslīdēja no istabas. Durvju klaudziens noskanēja reizē ar manas kleitas rāvējslēdzēja šnirkstienu. Es vēl aizvien stāvēju nekustīga un klusa. Tad jutu viņa lūpas sev uz kakla, viņa rokas uz savām krūtīm. Galvā viss sagriezās - izdzertais liķieris, no vīra ciestie pazemojumi, doma par to, ka kā mirdzēja Anitas acis, kad viņa atvēra durvis... Jutu, ka pavēderē kaut kas iekņudējās, kājas notirpa un es noslīgu uz turpat blakus esošās gultas, kura vēl glabāja Anitas un svešā vīrieša ķermeņa siltumu. Spēcīgas rokas mani atbrīvoja no kleitas un biksītēm, palaida brīvībā manus kuplos apaļumus un iegrābās manā klēpī...tas bija jau mitrs un atvērts nezināmajam... Tad dzirdēju viņa bikšu rāvējslēdzēja skaņu. Aizvēru acis, iespiedu seju spilvenā un gaidīju, kas notiks tālāk. Viņa rokas mirkli klejoja pa manu muguru, tad es jutu, kā viņš nedaudz papleš manas kājas...Un tad viņš jau bija manī. Milzīgs, straujš un nevaldāms. Jutos kā liela, sveķaina pagale, kuru plēš malkas cirtēja ķīlis. Protams, viss beidzās ātrāk, kā man būtu gribējies. Bet sajūta vienalga bija vienreizēja. Un tur jau vērās durvis, un Anita, smaidīga kā saulīte, bija atpakaļ... Tikai nākamajā rītā mans prāts nolaidās no mākoņiem uz grēcīgās zemes un nedaudz parēķinājusi dienas, sapratu, ka varētu būt kapitāli ielidots...Anita atzinās, ka viņai tā pati ķeza...Nu, vismaz būs mums abām suvenīri no 'Cīrulīšiem', tā abas nospriedām. Un tā arī bija. Anita gan vēlāk izlēma iet iztīrīties, bet man tīri veiksmīgi izdevās vīram sakārt makaronus uz ausīm.
Komentāri