Pirmā reize
2020-07-19
saulīte
Meitene skrēja pa kāpnēm uz augšu, ausīs dunēja pašas asinis un soļi, kas ar katru mirkli tuvojās . Ātrāk, augstāk, kas būs tur augšā, kur beidzas kāpnes, negribējās domāt. Viss it kā sakās ar nevainīgu tusiņu. Salasījās pazīstamu un mazāk pazīstamu jauniešu bariņš kādā labi iekārtotā pirmā stāva dzīvoklī pie kādas jaunietes, kuras vecāki bija devušies ceļojumā. Ne jau pirmo reizi Anete bija šādā tusiņā, bet šoreiz viss kaut kā iegrozījās savādāk. Puiši šoreiz bija sanākuši dažus gadus vecāki, nevis vienaudži. Skuķu nebija pārāk daudz, jebkurā gadījumā mazāk nekā puišu varbūt visas neatnāca, bet tas netika apspriests. Anete vel pabrīnījās kāpēc Andžela ir saaicinājusi tādu publiku. Anete ar Andželu nebija nekādas lielās draudzenes, Andžela bija tāda augstprātīga un parasti tusēja ar puišiem. Anete bija vairāk mājās tupētāja, kaut arī reizēm patusēja ar vienaudžiem. Vakars iesākās kā ierasts aliņš, uzkodas, ja kāds gribēja varēja paniekoties ar zālīti, nekas stiprāks netika lietots. Fonā skanēja kaut kāda klubu mūzika. Anete bija atlaidusies uz dīvāna un pļāpāja ar Kristiju, kamēr viens no puišiem mēģināja pievērst Kristijas uzmanību slidinot roku pāri viņas matiem, džemperīša cieši apspīlētajām krūtīm, mini bruncīšu neapsegtajām kājām. Kristija izlikās, ka neko nemana un turpināja pļāpāt ar Aneti. Tajā laikā Anete sāka pamanīt, ka Andžela, reizēm paskatoties uz viņu pusi, kaut ko runāja ar trīs puišiem. Anete nekādi nevarēja atcerēties viņu vārdus, šķiet, ka vienu sauca Edgars, puiši arī reizēm uzmeta viņu bariņam ieinteresētus skatienus. Mūzika kļuva skaļāka, daži pāri sāka kustēties mūzikas ritmā, citi maigojās, Anete dejoja ar Edgaru, no mugurpuses piedejoja vēl viens puisis, Anete sajuta viņa uzbudinājumu un nosprieda, ka turpināt nevajag, jo viņa vēl bija nevainīga un nevēlējās pirmo reizi darīt to ar mazpazīstamu džeku un steigā. Anete aizslīdēja projām no deju grīdas, bet puiši viņu nepameta. Vienu ātro ar diviem gribi? Es zinu, ka gribi! Edgar čukstēja ausī un mēģināja paslidināt roku zem topiņa. Kāda velna pēc uz šādu tusiņu esi apģērbusi to krūšturi, vajadzēja zināt, ka ilgi Tev tas nebūs vajadzīgs, - otrs puisis bubināja. Anete saprata, ka tas jau iet par tālu, un ko vēl viņi muld par tādu tusiņu. Viņa izlēmīgi piegāja pie Andželas, kura bija izmetusies jau līdz biksītēm un viņas lielās krūtis ar purpursārtajiem galiņiem sašūpojās pie katras kustības, laikam jau no Anetes puses tas nebija pareizākais lēmums. Anete tikai Andželai pateica: Man jāiet, apsolīju māsai palīdzēt izpildīt mājasdarbus. Nekas vēl idiotiskāks ienākt prātā nevarēja. To pateikusi Anete devās uz durvju pusi, pametusi vēl pēdējo reizi skatu atpakaļ viņa pamanīja, ka Andžela ar nežēlīgu smīnu uz lūpām pamāj tiem džekiem, kuri pirmīt bija uzmākušies, norādot uz viņas pusi. Anete saprata, ka tas nav uz labu un kad abi džeki ātrā solī devās uz viņas pusi, Anete ātrumā uzlīka durvis uz pašaizslēgšanos, izskrēja laukā, aizcērtot durvis aiz sevis tas mazliet viņus aizkavēs. Anete sāka skriet pa kāpnēm uz augšu, nevis laukā uz ielas. Domas kā stirnas izskrēja caur smadzenēm - Varbūt viņi nodomās, ka izskrēju uz ielas. Varbūt man viss tikai izlikās un puiši nemaz negrib mani panākt. Noklaudzēja durvis, Anete apstājās un pieplokot pie sienas aizturēja elpu, dotajā brīdī no lejas viņu redzēt nevarēja. Lejā noskanēja vieni soļi uz ārdurvīm, brīdi bija klusums, tad atskanēja Edgara balss: Viņas laukā nav, pārbaudīsim augšu. To padzirdējusi Anete vairs neuztraucās vai viņas soļus, elpu izdziedēs vai viņu pašu ieraudzīs vai nē. Sākās skrējiens augšup. Anete saprata, ka tas nevar turpināties mūžīgi, jo mājai ir tikai divdesmit stāvi, un kas viņu gaida tur augšā negribējās pat domāt. Puiši būs dusmīgi un tad jau žēlastību var negaidīt. Anetes domas virpuļoja par dzirdētām frāzēm, kā tas ir pirmajā reizē un kā tas vispār notiek. Viņai bija maza pieredze bučošanās un paņurcīšanās ar vienaudžiem neskaitījās, tas pat asinis neuzkurināja, jo cik bija dzirdējusi ar pieaugušiem vīriešiem tirpas iet pār kauliem un asinis mutuļo tikai no viena skūpsta. Anete skrienot sāka zvanīt pie dzīvokļiem, ja nu kāds atvērs un paglābs viņu, vai vismaz izsauks policiju. Kaut tas nedaudz kavēja skrējienu un vajātāju soļi tuvojās, Anete turpināja zvanīt. Kaut kur aizmugurē varēja dzirdēt, ka taujā kas tur ir? Parādījās arī kāds ziņkārīgs acu skatiens durvju spraugā aiz drošības ķēdes, bet cik Anete noprata ar to viss arī beidzās. Nevienam nebija nekādas daļas. Anetei skrienot, cīnoties pēc elpas, skanot sirds dunoņai ausīs un jau ar sāpēm labajā sānā, nepārstāja virpuļot dažādas domas. Varbūt sākt kliegt un saukt pēc palīdzības? Varbūt puiši dzenas pakaļ, lai mani pabaidītu un es te sacelšu brēku par neko. Muļķīga doma. Lai skrienot kliegtu nepietiks elpas, tad būs jāapstājas. Vēlāk. Pacēlusi skatienu uz augšu Anete pamanīja, ka pēdējais stāvs jau ir bīstami tuvu, atlikuši kādi nieka četri stāvi. Ātri pienāca deviņpadsmitais stāvs. Anete apstājās un sāka izmisīgi zvanīt pie vienām durvīm cenšoties atgūt elpu. Atgūšu elpu un sākšu saukt palīgā. Viss tik stulbi sanāk, nodomāja Anete. Paskatoties uz leju jau varēja redzēt, ka viņas vajātājiem palicis pieveikt nieka pusotra stāva. Jau varēja skaidri saklausīt ne tikai viņu soļus, bet arī smago elpošanu. Durvis neviens nevēra, Anete ievilka vairāk gaisa plaušās un taisījās saukt palīgā, kad atvērās otrā dzīvokļa durvis un Anete tika sagrābta aiz rokas un ierauta iekšā. *** Anete attapās koridora puskrēslā, kurā mēģināja saskatīt, kas ir viņas glābējs. Vai tik neizrādīsies, ka bēga no vilka, bet uzdūrās lācim. Puskrēslā bija saskatīt pagrūti, bet viennozīmīgi tas nebija vīrietis varēja redzēt garu matu vilni, kuplas krūtis zem topiņa, un slaidas kājas. - Klusu! - Bilda sieviete uzliekot pirkstu uz Anetes lūpām. Aiz durvīm bija dzirdami soļi un lādēšanās. - Velns, kur viņa palika? - Vienā no dzīvokļiem! Tikai kurā? - Atskanēja Edgara balss. - Domā izmānīsim? - Jāpamēģina! Anete sarāvās no zvana skaņām. - Tikai klusu! Vēlreiz nobrīdināja sieviete tuvojoties durvīm. - Kas par jaunu izklaidi, skraidīt un zvanīt pie durvīm? Policiju izsaukšu, lai ietupina par huligānismu! aizsmakušā un vecišķā balsī ierunājās sieviete. - Liecies mierā, vecā grezele! Mēs savu draudzeni meklējam! - Meklējiet vien tālāk, tikai nav ko traucēt veciem cilvēkiem mieru! nokrekšķināja sieviete. - Labi jau labi! Balsīm neskaidri skanot, soļi attālinājās augšup. Pēc laiciņa varēja sadzirdēt kā tiek skriets uz leju. - Nu ko, iesim uz virtuvi, uzcienāšu tevi ar tēju un pie reizes iepazīsimies. Anete par pārsteigumu izdzirdēja dzidru un seksīgi zemu balsi un neticīgi paskatījās uz sievietes pusi. Sieviete iesmējās skanīgiem smiekliem. - Savādāk viņi tik ātri neaizvāktos. Ejam?! Abas ienāca gaismas apspīdētā virtuvē un Anete varēja pilnībā novērtēt savu glābēju. Sievietes mati bija gari un kastaņbrūni, krūtis kuplas un augums slaids un saulē iededzis. - Sanita. Kā Tevi sauc? liekot tējkannu viņa bilda. - Es esmu Anete. Ņemot laukā no skapīša tēju un krūzītes Sanita turpināja izjautāšanu. - Tu esi nevainīga!? Vai ne? - Jā. Kā Jūs zināt? Sarkdama kā biete atbildēja Anete. - Viņiem te tāds hobijs, trenkāt jaunavas. - Kā tas parasti beidzas? nenovaldījusi ziņkārību jautāja Anete. - Ja man neizdodas iejaukties, tad viņas vairs nav jaunavas. Nosmīkņāja Sanita. - Dzer tēju, un mēģināsim izdomāt, ko ar Tevi iesākt, jo viņi tā vienkārši mierā neliksies. Pirmajai reizei tas tomēr ir pārāk nežēlīgi. Anete juta, ka pret pašas gribu saskrien acīs asaras un sākas panika. - Tikai neraudi. Pirmā reize agru vai vēlu visām pienāk, varbūt vienīgi mūķenēm nē. - Ko man darīt? - Tev puisis ir? - Nē! - Tad jādabū kāds un tā lieta jānodara. Vai Tu labāk dod priekšroku meitenēm? Tad to lietu varētu tepat nodarīt! Sanita smīnot bilda. Anetes lūpa noraustījās un asaras sāka līt pāri vaigiem. Tiešām būšu uzskrējusi uz lāča virsū. - Nu, re! Noprotu, ka mana kandidatūra neapmierina. Par atbildi Sanita saņēma tikai galvas purināšanu. - Tev ir kur aizbraukt prom no pilsētas? - Laukos dzīvo vecmāmiņa.- Šņukstot atbildēja Anete. - Vienkārši burvīgi! Šodien pat arī brauksi padzīvoties pie vecmāmiņas. Ceru, ka siena šķūnītis tur arī atradīsies? Tā teikt, lai Tev ir savi apartamenti. - Jā, tur ir siena šķūnītis un ir arī siens, - caur asarām mēģinot pasmaidīt atbildēja Anete. - Jauki, tad apspriedīsim detaļas. *** Autobuss ripoja pa smilšainu lauku ceļu noraustīdamies pie katras grambas it kā taisītos sadalīties pa daļām. Anete sēdēja pieri piespiedusi logam un truli skatījās laukā. „Varbūt Sanita kļūdās un mani viņi tomēr pēc tam liks mierā? Tas, ka kādu laiku vajag pazust no pilsētas Anete piekrita vairāk jau tāpēc, ka bija kauns un nepatīkamas atmiņas par notikušo. Gribējās vienīgi saritināties zem segas ar siltu tējas krūzi rokās un visu aizmirst. Ja tā vienkārši varētu visu aizmirst! Viens labums no visas šīs jezgas bija, Anetes vecāki bija sajūsmā, ka viņa brauks paciemoties pie vecmammas, varbūt pat uz visu atlikušo vasaru. Atceroties vecāku prieku Anete sāji pasmaidīja. „Droši vien priecājas, ka šiem būs brīva vaļa izbaudīt tos pašus mīlas priekus. Kāds nelabais to visu ir izdomājis? Autobuss klabēdams un grabēdams ieripoja ciematiņa centrā un nošķaudīdamies apstājās. Līdz vecmammas mājai vēl bija jāiet kādi divi kilometri. Diena bija skaidra un saulaina bija tīri patīkami pastaigāties pēc sakarsušā autobusa. Saulītei patīkami sildot plecus un vējiņam glāstot kailās kājas, Anete bez starpgadījumiem nokļuva vecmāmuļas mājās. - Labdien, vecmamm! - Anete sveicināja nobučodama vecmāmuļas grumbaino vaigu. - Nu sveika, meitiņ! Jauki, ka atbrauci! Varēsi atpūsties no pilsētas kņadas. Tā runādamās viņas iegāja mājā. Anetes priekšlikums par to, ka viņa varētu iet gulēt uz siena šķūni nesasniedza dzirdīgas ausis. Vecmamma tikai atgaiņājās, kā no uzmācīgas mušas, sak’ kā tad tā mazmeitiņa ies gulēt uz siena šķūni, ja mājā pietiekoši vietas. Nākošajā rītā Anete devās uz tuvējo ezeriņu, jo vecmamma bija noskaņota, lai mazmeita atpūšas un vecmammai arī šodien būs aizņemta diena - beidzot ieradīsies mūrnieks. Vecā krāsns vairs negribot klausīt un, kamēr vasara, vajagot savest kārtībā, lai ziemā nevajadzētu salt. Tā Anete dziļā vientulībā vadīja savu dienu pie ezera un mēģināja izdomāt, kur lai iepazīstas ar kādu sakarīgu puisi. Viņa zināja, ka sestdienu vakaros vietējā ciemā notiek ballītes un gan jau ar kaimiņu Janu varētu aiziet, bet pēc notikušā kaut kā cilvēku burzma nevilināja. „Sanitai jau viegli teikt atrodi kādu sev simpātisku puisi un gan jau viss notiks. Kur lai to patīkamo čali rauj? Anete nolēma, ka vajadzētu vēlreiz nopeldēties un posties mājup, pēc saules un izsalkuma pakāpes spriežot jau bija pienākusi vēla pēcpusdiena. Negribēdama atkal samērcēt jau izkaltušo peldkostīmu, Anete to noģērba un devās ezerā, tāpat jau neviena cilvēka visu dienu nebija un diezin vai arī uzradīsies. Anete labpatikā izbaudīja vēso ūdens pieskārienu savam augumam - rokām, krūtīm, vēderam un izbaudīja ūdens kustību savā kājstarpē. Tās bija pavisam savādākas sajūtas nekā peldot ar peldkostīmu, šķita it kā ūdens glāstītu augumu ar tūkstoš neredzamām rokām. Krūtis piebrieda un galiņi izslējās pretī ūdens glāstošajām rokām. Tas bija tik patīkami. Anete pagriezās, lai peldētu uz krastu un apstulba krastā stāvēja nepazīstams jauns vīrietis. Anete juta, ka viņas vaigos iezogas sārtums. Cik daudz no visa viņš redzēja un cik daudz vispār zem ūdens var redzēt?! Vai viņš ies projām vai man būs jālūdzas, lai viņš aizietu un vai viņš vispār klausīs? Anete juta, ka no domām un viņa pētošā skatiena nosarkst vēl vairāk. Augumam pārskrēja dīvainas trīsas un apstājās kaut kur vēdera lejasdaļā. Vīrietis pasmaidīja, pagriezās un pa taciņu devās projām. Tikai tad, kad viņš bija labā gabalā, Anete aptvēra, ka viņš jau ir nopeldējies. Doma par to, ka varbūt viņš tieši gājis garām, kad viņa kaila gājusi peldēties, lika atkal nosarkt. Anete domīga gāja pa taciņu mājup. Nekādi negribēja viņai no prāta pazust redzētā puiša tēls viņa kailās iedegušās krūtis, muskuļotās rokas, slapjā matu cirta, kas krita uz pieres un ieinteresētais tumšo acu skatiens. - Labi, meitiņ, ka atnāci, tieši launagu celšu galdā. Tu jau arī visu dienu neko neesi ēdusi, droši vien esi izsalkusi! Smaidīdama teica vecmamma ieraudzījusi Aneti. - Jā, izsalkums liek sevi manīt! - Rolandiņam arī būs ar ko vārdu pārmīt, kā nekā vienaudži, ko ar mani vecu cilvēku daudz runāt! - Tev vēl ciemiņi? ieinteresēta jautāja Anete. - Kādi tur ciemiņi, visi savējie! Rolandiņš krāsni pārmūrē. - Rokas, mazgāt un visi pie galda! - Sauca vecmamma, tikko pārkāpusi pāri mājas slieksnim. Anetei ieraugot Rolandu, šajā dienā jau kārtējo reizi vaigos iezagās sārtums, tas bija viņš svešinieks no ezermalas. Tad gan vecmamma pateica vienaudži, viņš vismaz par mani gadus septiņus vecāks. Tādā vecumā jau parasti augstskolu beidz, nevis tikko sāks mācīties vidusskolā, nodomāja Anete Launags pagāja diezgan nepiespiestā gaisotnē, ja neskaita to, ka Anete mulsa un cītīgi pētīja savu šķīvi, kad Rolands pāris reizes uz viņu zīmīgi paskatījās, it kā teikdams mums ir kopējs noslēpums. Kad visi bija paēduši, Anete sāka vākt nost galdu, vecmamma bilda: - Būs Tev jāpasaimnieko kādas pāris stundas, mums šovakar kora mēģinājums. Vēl iedevusi pāris norādījumus, vecmamma devās uz kora mēģinājumu. *** Anete mazgāja traukus un domīgi lūkojās laukā pa logu. „Tas Rolands tāds tīri neko. Interesanti kā viņš skūpstās. Vai no viņa skūpstiem man aizrautos elpa? Sapņojot ar vāļā acīm Anete nedzirdēja tuvojošos soļus un gandrīz nosvieda zemē šķīvi, kad turpat izdzirda Rolanda balsi: - Vai varētu dabūt padzerties ? - Jā, protams! Kad Anete sniedza ūdens krūzi, viņa sastapās ar Rolanda pētošo skatienu, kurš pārslīdēja pār visu augumu un Anete sajutās tā kā šodien, kad pie ezera sastapās viņu skatieni. Mulsuma un karstuma vilnis pārskrēja pāri augumam. „Vai viņš mani noskūpstīs? Kāda gan es varu būt muļķe, viņš gribēja tikai padzerties. Es viņam droši vien liekos galīga sīkaļa. - Paldies! to sakot Rolands nolika tukšo krūzi uz galda. Vienu brīdi viņu augumi bija tik tuvu, ka Anete sajuta viņa elpu uz sava vaiga. Anetei aizcirtās elpa un sirds sāka sisties straujāk, bet Rolands pa to laiku jau bija nolicis krūzi un izgājis no virtuves. „Kāda es varu būt muļķe. Viņam es esmu tukšs gaiss. Ko man darīt? Muļķe, muļķe, muļķe! Es te domāju par skūpstīšanos, bet viņš ir pieaudzis vīrietis nekāds piena puika. Nolādēts! Vai viņš man tik ļoti patīk lai būtu man pirmais? Vai viņš būs mīļš? Kā lai to uzzina tik īsā laikā? Vecmamma teica, ka viņš nebūs ilgāk kā divas nedēļas. Dažādām domām jaucoties pa galvu Anete pabeidz mazgāt un slaucīt traukus. Pagrozījusies pa virtuvi it kā vēl nevarētu izlemt, ko iesākt, tad ievilkusi elpu plaušās un strauji izelpojusi devās istabas virzienā, kur strādāja Rolands. Anete apstājās un atspiedās pret durvju stenderi. Īsu brītiņu vērojusi Rolanda darbu, vairāk sajūsminādamās par muskuļu kustībām nekā par to ko viņš dara, bilda: - Vai ilgi jāmācās par mūrnieku? Muļķīgāks jautājums ienākt prātā nevarēja, Anete nodomāja. - Vai gribi mācīties? Rolands tuvojās Anetei, pienācis, lēni un maigi noskūpstīja viņu uz lūpām. Tā, ka Anete netaisījās bēgt vai pretoties, Rolanda lūpas kļuva uzstājīgākas, viņš ar mēles galiņu pārvilka pāri Anetes lūpām, liekot tām pavērties, viņa mēle īpašnieciski ieslīdēja Anetes mutē, abu lūpas sakļāvās cieši kopā, Anete dzirdēja savās ausīs šalkoņu un likās tūlīt sirds izlēks pa muti laukā. Pati nevarēja saprast, kā viņas rokas bija atradušas ceļu uz Rolanda pleciem. Viņa rokas, kas pirms tam bija maigi saņēmušas Anetes galvu sāka savu klejojumu pāri viņas ķermenim, pārslīdot pāri mugurai, jostas vietai, nedaudz pakavējoties pie gurnu izliekuma sāka savu ceļu augšup. Anetei pašai par pārsteigumu pār lūpām izlauzās labpatikas nopūta. Kad Rolanda roka apstājās pie viņas krūšu izliekuma, Anete aizturēja elpu gaidot, kad viņa roka turpinās ceļu uz viņas krūti. Rolands atrāva savas lūpas no Anetes mutes, viņa skatiens bija satumsis un ciešs. -Varbūt vēlāk vakarā aizstaigāsim līdz ezeram? - Viņš jautāja. -Labi! - Nočukstēja Anete. -Anete! no durvju puses atskanēja vecmammas balss. Anete, sarāvās kā nedarbos pieķerta, uzsmaidīja Rolandam un devās pretī vecmammai. Vēlāk vakarā, kad saule vairs nekarsēja, bet vēl arī nedomāja norietēt, saņēmuši vecmammas svētību un Anetei piekodinājumu - būt līdz desmitiem vakara mājās, abi jaunieši devās uz ezera pusi pļāpājot par šo un to. Jau varēja samanīt ezera zilo aci, kad Anete iesaucās: - Kurš pirmais līdz ezeram!? un laidās skriešus. Pie paša ezera Rolands viņu panāca un noķēra savos apkampienos un apkļāva viņas lūpas ar savējām. Anete pārvarējusi pirmo kautrīgumu, pavēra savas lūpas un nedroši pārlaida ar mēles galiņu pār viņa lūpām, tad ziņkārība guva virsroku un viņas mēle sāka savu ceļojumu pa puiša muti. Skūpsts kļuva ciešāks, Rolands piekļāva Anetes augumu savējam cieši klāt, tad palaidis meiteni vāļā, bilda: - Varbūt nopeldēsimies, pa pliko? sākdams izģērbties bilda Rolands. - Nē!- vaigiem kvēlojot Anete atbildēja - Tu negribi peldēties? - Nē, es negribu pa pliko! - Labi, to atstāsim vēlākam laikam! Rolands tuvojās Anetei ģērbies vienās peldbiksēs. - Tev palīdzēt? Tajā pašā laikā jau puiša rokas bija saņēmušas topiņa malu un palīdzēja Anetei no tā atbrīvoties. Peldoties viņi uzvedās kā bērni šļakstījās un smējās. Rolandam patika papeldēt zem Anetes un pacelt viņu gaisā, kam sekoja kāda bučiņa vai skūpsts. Anetei reiba galva gan no virpuļošanas pa ūdeni, gan no Rolanda skūpstiem. Lūpas jau sāka sūrstēt, bet Anete juta, ka viņā briest nepazīstama vēlme, lai viņš pieskaros, paijātu un glāstītu viņu, arī pati vēlējās izpētīt tuvāk viņa spēcīgo un muskuļoto augumu. Anete attapās, kad ieraudzīja sauli laižamies aiz apvāršņa. - Paklau, man jāiet, citādi vēl vecmamma izrakstīs mājas arestu!- Anete ar nožēlu balsī teica. - Labi, tad ejam! Tikai ar vienu norunu! - Kādu? - Kad vecmamma aizmigs, iznāc laukā. Apsoli? Anete nojauta, ka šis solījums diez vai beigsies ar bučošanos. „Man viņam jāpasaka. Ja nu viņš pārdomā, ja viņam negribēsies ņemties ar tādu nepieredzējušu skuķi. - Man Tev kaut kas jāpasaka! - Tikai nesaki, ka Tev ir tās dienas! - Nē, bet man vēl nav bijis neviena puiša. - pietvīkušiem vaigiem, noliekusi galvu, lai nevajadzētu redzēt puiša reakciju atbildēja Anete Rolands pacēla Anetes galvu aiz zoda uz augšu, ieskatījās cieši viņai acīs un teica: - Es būšu mīļš un jauks pret Tevi! Kā apstiprinādams savu vārdu patiesumu Rolands maigi viņu noskūpstīja. Jau naktī, kad vecmāmuļa gulēja, Anete saņēmusi drosmi gatavojās doties savās nakts gaitās. Vajadzēja tikai paņemt virtuvē atslēgu un klusiņām izzagties laukā. Anete strauji pukstošu sirdi, klusiņām iegāja virtuvē, bet nebija paredzējusi, ka tieši ceļā gadīsies kaķis Muris. Nelaimīgā kārtā Anete viņam uzkāpa uz kaut kādas ķermeņa daļas, viņš nelabā balsī iebļāvās un mukdams apgāza metāla spaini. - Muri, nešķīsteni, ko tur ārdies! Izmetīšu laukā! No istabas atskanēja vecmāmuļas balss. - Vecmamm, Muris nav vainīgs. Es viņam netīšām uzkāpu, kad gāju padzerties. „Ak tu viens nejauks zvērs. Vajadzēja tev gadīties man ceļā un izjaukt manu tā jau trauslo apņemšanos. Ņurcīdama Mura kažoku Anete nodomāja. Vecmamma bija piecelta un par iešanu laukā tagad varēja aizmirst. *** Anete ar visām drēbēm iekrita gultā un domīga skatījās tumsā saprazdama, ka šonakt neaizmigs. Pēc brītiņa viņa sadzirdēja tādu kā klauvējienu pie loga, „Droši vien man rēgojas, domāja Anete. Ātri vien sekoja skaļāks klauvējiens. „Vai tiešām Rolands? iedama uz loga pusi domāja Anete. Kad Anete atvēra logu pirmais ko viņa ieraudzīja bija pļavu ziedu pušķis. Tumsā atskanēja Rolanda balss: - Es Tevi taisos nolaupīt uz visu atlikušo nakti! Gadījumā, ja Tu pārdomāji, es sapratīšu! - Nē, tikai ejot laukā es nejauši uzkāpu kaķim un mēs pamodinājām vecmammu, - attrauca Anete nodomādama - „Viss atpakaļceļa vairs nav. - Tad, ejam! Anete uzrāpās uz palodzes un tad viņu satvēra Rolanda spēcīgās rokas un nocēla no palodzes, viņu lūpas sakļāvās kaislīgā skūpstā. Tad Anete paņēmusi puķu pušķi, kā vislielāko dārgumu, sekoja Rolandam. Puiša roka skāva Anetes plecus. Zvaigznes un mēness apspīdēja viņu ceļu uz ezeru. Kad viņi pienāca pie ezera, Rolands palīdzēja Anetei iekāpt laivā, atgrūdis laivu no malas un pats ielēcis sāka irties. Laiva slīdēja pa mēness apspīdētu ūdens ceļu uz tuvējo saliņu, kur mirguļoja gaismas. Kad viņi bija izkāpuši uz salas Anete ieraudzīja, ka tur trīsuļo lāpu liesmas un lāpu vidū slienas telts. - Nav jau lukss klases, bet vismaz mūs šeit neviens netraucēs! - teica Rolands. „Pa kuru laiku viņš visu to paspēja? nodomāja Anete, izkāpjot uz salas. Viņu pārņēma neizskaidrojams mīļums, pateicība un smeldzīga vēlme pieskarties Rolandam. Viņa pastiepās uz pirkstgaliem un noskūpstīja puisi. Viņa rokas piekļāva meitenes augumu ciešāk savējam, pārklājot viņas seju ar sīkiem skūpstiem, pārlaida ar mēli pāri meitenes ausij, Anetei pārskrēja skudriņas pār kauliem. Puiša lūpas piekļāvās viņas kaklam un atgriezās pie gaidošās mutes Abu rokas klaiņoja pa otra ķermeni glāstot, pētot, apmierinot ziņkāri. Puiša rokas slīdēja pār Anetes muguru uz augšu un leju līdz Anete juta, ka viņai uzmetas zosāda. Rolands vedināja viņu uz telts pusi. Teltī valdīja krēsla. Jaunieši atlaidās viens otram blakus uz mīksta piepūšamā matrača. -Cik tu esi skaista! -čukstēja Rolands piekļaudams savas lūpas Anetes kaklam, kakla bedrītei, kur varēja sajust cik neprātīgā ritmā dauzās Anetes sirds. Puiša rokas glāstīja viņas gurnus, aizslīdēja līdz krūšu apaļumiem plauksta aptvēra krūti un sāka to apmīļot caur plāno blūzes audumu. Krūtsgals no šādiem glāstiem piebrieda un izslējās pret puiša roku it kā aicinādams lai viņu vēl apmīļo. Pāri Anetes lūpām izlauzās dreboša nopūta. Viņa juta siltumu, kas izplatījās pār visu augumu. Rolands lēnām sāka atpogāt blūzi cieši skatīdamies Anetei acīs. Viņai sametās kauns, bet skatienu nevarēja atraut un vairāk par visu viņai gribējās, lai Rolands neapstājas, gribēja sajust viņa pieskārienus savai kailajai ādai. Pastūmis malā blūzi Rolands paskatījās uz Aneti. -Cik tu esi burvīga! - viņš čukstēja noskūpstot Aneti, tad ar lūpām pārklāja kailo ādu slīdot aizvien zemāk līdz pat sārtajam krūšu galiņam. Kad viņš sāka skūpstīt un apmīļot krūti, pāri meitenes lūpām izlauzās negribēts kunkstiens. Anete dzirdēja jūras šalkoņu ausīs. Viņa gribēja ar savu kailo ķermeni piekļauties viņa kailajam ķermenim sajust viņa ādas pieskārienu savai ādai. Pati par savu pārdrošību pārsteigta Anete sāka atpogāt puiša kreklu. Rolands divreiz nebija skubināms un palīdzēja sevi atbrīvot no krekla un noģērba Anetei blūzi un atlikušās drēbes. Rolanda galva noliecās pie viņas krūts un sāka uzstājīgi apmīļot viņas krūtsgalu, tikmēr puiša roka, slīdot pāri viņas vēderam, sasniedza meitenes kājstarpi. Mirkli Anete it kā atjēdzās no baudas skurbuma, bet uzreiz iekrita tajā atpakaļ, kad puiša pirksti ieslīdēja starp viņas lūpiņām it kā ķircinot sāka tur glāstīt. Viņas augums šķita sāk dzīvot pats savu dzīvi karstums pieņēmās spēkā, mugura izliecās, krūtis pašas tiecās pretī puiša mutei, kājas papletās it kā aicinot ķircinošo roku tālāk. Anete juta savā pavēderē briestam sasprindzinājuma kamolu, kura spiediens ar katru mirkli kļuva neciešamāks. Ķermenis kaisa kā ugunīs, bet Anete velējās kaut ko vairāk. Mirkli Rolands atrāvās no meitenes, lai atbrīvotos no biksēm, Anete skatiens bija baudas aizmiglots. -Es būšu ļoti maigs, - teica Rolands, skūpstīdams Aneti. Puisis papleta viņas kājas un iekārtojās starp tām. Kaut kas ciets un stingrs pieskārās viņas kājstarpei. Anete nepaspēja attapties, kad viņš ieslīdēja viņā un apstājās. Puiša lūpas un rokas atsāka savas rotaļas ap viņas krūtīm un kājstarpi. Katru mirkli pieauga Anetes vēlēšanās sajust viņu sevī dziļāk. Kad viņai jau šķita, ka apstāsies sirds no šīm saldajām mocībām, Rolands sakustējās ātri tiecoties viņā dziļāk, Anetes ķermenim pārskrēja sāpju vilnis, bet Rolanda ķermenim ritmiski kustoties pārņēma baudas virpulis. Anetes gurni paši no sevis pie pacēlās, lai varētu labāk izbaudīt šīs burvīgās kustības. Sasprindzinājums vēdera lejas daļā auga ar vien lielāks un kad likās, ka vairs nav izturams, tas uzsprāga, lielā ātrumā joņojot uz augšu izlauzās pār Anetes lūpām, aiznesot realitāti līdzi. „Tad redz par ko visi tā jūsmo. Sanitai tomēr izrādījās taisnība, ka tas iepatiksies. Labi ka Rolands tāds mīļš. - Par ko Tu domā? Rolands jautāja - Par Tevi! atbildēja Anete, sniegdama savas lūpas skūpstam.
Komentāri