Nejaušā sastapšanās
2021-06-03
Alfonss Piekāsts- Podkāsts
Tupēju savā nodabā meža noriņā, klusītiņām pirdu un biju iedziļinājis artiķelī par saldo pāri Magoni un Žani, kad atskanēja noraizējies Maiķeļpaiķeļa stenors Dirs taču ātrāk, te grizlija lācis nāk! Tas bija tik uztraucoši un to nu nekā nevarēja izturēt, tāpēc sagrābu leknu zāles ceru, veicu dibena ātro sanitāro apstrādi, sarāvu gallifeas un konstatēju ka esmu tajās piedirsis, jo nav bijušas kārtīgi novilktas. Būs jānēsā skotu bruncis, pie sevis nourkšēju, metu nost apgānīto gārmentu un tāpat plikiem vaigiem, kasīdams savu saimniecību, uzkāpu uz tekas. Ak vai! Blakus Maiķelim stāvēja divas sieviešu kārtas personas, kuras iestērķelētu skatienu blenza uz maniem pričindāliem. Sasodīts, viena no tām baudkāri ievaidējās, ir nu gan zveņģele! Jā, lielāka kā mūsu brālim, bet tam ir īstais nēģera daikts - otra naigi atbildēja. Lepni paņēmu rokā sarunas priekšmetu, palaidu skābu jenotu un teicu Ņuhī bebri! Par grizlija lāci neviens vairs pat neieminējās, kaut arī viņš tepat vien aiz stūra bija- latvāņos priecīgi rēkdams mielojās ar kaut kādu maitu. Ko nu mēs te tā stāvam,viena no būtnēm teica, mani sauc Saulcerīte un šī ir mana kuzīne Saulvede. Mēs varētu tepat nedaudz nodarboties ar seksu, ja vien lācis neiebildīs. Jā, tādu mietu nevar laist garām, nosvepstēja Saulvede. Čur, es pirmā! viņa turpināja, šņākdama kārpīdamās laukā no buzrunča un truseļiem. Bet es esmu kuniļa īstenais loceklis!- diktā balsī izsaucās Maiķelis, ar afigenno cirkuli pieticīgi mērīdams savu daiktu. Turpināšu kad nolikšu kluci..
Komentāri